Mēs dzīvojam informācijas laikmetā. Kaut kur lasīju, ka mūsu sencis 18. gadsimtā, savas dzīves laikā uzņēma tik daudz informācijas, cik mēs nedēļas laikā. Ja godīgi, tad es tam varētu piekrist. Informācijas daudzums, kurš gāžās pāri mūsu galvām ir nenormāls. Taču pavisam nesen viss bija svādāk. Mēs bijām relatīvi brīvi. Mums bija tas, kas nav šodien - privilēģija būt nesasniedzamiem. Bet tad...
Tas bija pirms kādiem gadiem 15. 1998.gada vasarā manā rīcībā nonāca Tas!
NOKIA 440. Mobilais telefons. Verķis, kurš nelīda nevienā civilizētā kabatā, izņemot ziemas jaku, kuru tas sirsnīgi izspīlēja uz āru un krietni vien vilka uz leju. Bet neskatoties uz to, tas bija telefons. Telefons, kuru varēju paņemt līdzi un būt sazvanāms 24/7. Wow, tiem laikiem tas bija sasodīti glauni! Patiesībā, tobrīd biju bezmaz pirmais puisis ciemā:)
Telefons darbojās NMT (nordic mobile telephone) sistēmā, kura beidz pastāvēt ap 2000. gadu. Telefonam nebija SIM kartes, tas bija piesaistīts konkrētam operatoram (LMT) un tam nebija arī numura noteicēja. Ja pareizi atceros, tad tam bija primitīva telefongrāmata, kurā varēja ievadīt un saglabāt numurus, bija pēdējo zvanīto numuru saraksts, varēja mainīt zvana toņus, skaļumu un tas arī viss. Nebija pat īsziņu funkcijas.
Apmēram gadu palietojis šo tehnikas brīnumu secināju, ka nozare attīstās sasodīti strauji un man radās iespēja tikt pie pavisam svaiga NOKIA 5110.
Tas bija tā laika populārākais telefona modelis un jāsaka godīgi, laikam viens no popoulārākajiem jebkad radītajiem NOKIA modeļiem, kurš, piedevām, spēja lepoties ar neticamu dzīvelīgumu un izturību. Vienkārši nenokaujams aparāts. Kā apliecinājums tam ir fakts, ka vēl šodien esmu redzējis šos aparātus ierindā, 13 gadus kopš uzražošanas!
Šim aparātam jau bija visas tam laikam nepieciešamās funkcijas. Numura noteicējs, saņemto, zvanīto, neatbildēto zvanu saraksts, īsziņas, kalkulators, modinātājs, dažādas zvana melodijas, iestādāmi un personalizējami skaņas profili un pat dažas primitīvas spēlītes. Telefons bez uzlādes spēja darboties vairāk kā nedēļu. Tam bija maināmi priekšējie panelīši dažādās krāsās. Vēlāk tirgū parādījās dažnedažādi ķīnā ražoti panelīši ar visneiedomājamākajiem dizainiem. Vienvārdsakot, šis bija telefons, kuru varēja personalizēt vizuāli pēc savas gaumes un ieskatiem un vēl pēc kāda laiciņa radās iespēja veidot personalizētus displeja fonus un zīmējumus.
Šis aparāts godam nokalpoja gadus četrus un kalpotu vēl, ja vien tirgū neparādītos telefoni ar KRĀSAINU displeju un POLIFONISKĀM zvana melodijām. Jūs jau saprotat, ka maisam gals bija vaļā un visiem vajadzēja jaunas un spožas mantiņas. Es uzķēros uz šīs:
SAMSUNG C100
Slaids, sudrabains skaistulis ar žilbinoši košu ekrānu un ausi glāstošām polifonijas skaņām tagad vibrēja mana krekla kabatā un sildīja pašapziņu. Jauna ēra bija sākusies. Telefona izvēlne bija animēta, iespējas plašas, ko gan vēl telefons varētu piedāvāt?
Heh, izrādās, var gan.
Gaišie prāti nolēma sakrustot telefonu ar fotoaparātu, piedāvājot iespēju ikvienam telefona īpašniekam justies divkārt svarīgākiem, fiksējot visu, kas kustās un nekustās. Tiesa, šo pirmo fototelefonu veiktspēja bija nožēlojama. Līdzīgas kvalitātes bildes iespējams iegūt arī ar cauras zeķes palīdzību, tomēr pirmais solis bija sperts. Es iegādājos NOKIA 6020
Šis aparāts, salīdzinājumā ar iepriekšējo, piedāvāja krietni blāvāku ekrānu un krāsas nebija ne uz pusi tik spožas un sulīgas, taču ar to varēja bildēt. Atzīšos, ka šo iespēju bieži neizmantoju, jo bilžu kvalitāte bija draņķīga. Jā tas piedāvāja arī video uzņemšanu, bet ar to bija vēl sūnaināk, kā ar bildēm.
Tehniskajā specifikācijā parādās jauna sadaļa - atmiņa. Citiem vārdiem sakot - cik daudz papildus drazas telefons spēj uzņemt savī papildus rūpnīcā ielādētajai. Pamatā izmantojās bilžu un video saglabāšanai. Lūk šis aparātiņš dižojās ar 3,5 mb iebūvēto atmiņu. Diez kas nav, skatoties šodienas acīm, vai ne?
Tomēr, tāpat kā mans iepriekšējais NOKIA tālrunis, arī šis bija vienkārši nenokaujams dažādās dzīves situācijās. Atceros kā viņš zvanīdams izlidoja pa otrā stāva logu, nokrita uz asfalta un turpināja zvanīt. Citā reizē, nokrītot sadalījās pirmreizinātājos, un pēc salikšanas kopā turpināja strādāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šis telefons aizgāja pensijā akumulatora dēļ. Tas vairs nespēja pildīt savu funkciju ilgāk apr pāris dienām un mums nācās šķirties.
Vietā nāca hibrīds ar jocīgu nosaukumu Sony-Ericson no Walkman sērijas W660i
Šis bija kādreiz varenās Ericsson kompānijas mēģinājums paglābties no galīgas nobeigšanas, apvienojot spēkus ar vēl vienu pussprāgoni telefonu tirgū - Sony. Kā redzam šodien, Sony izglābās viens pats.
Aparātiņš, kā jau minēts nosaukumā, bija domāts kā telefona un mūzikas atskaņotāja hibrīds, kurš, komplektā ar oriģinājajām austiņām, piedāvāja tiešām atzīstamu mūzikas atskaņošanas kvalitāti. Telefonam bija 16mb iebūvētā atmiņa un komplektā nāca vēl M2 atmiņas karte ar 512mb ietilpību, kuru varēja nomainīt pret līdz pat 2gb lielu atmiņas moduli.
Šis telefons piedāvāja arī globālā tīmekļa pārlūkošanu. Tā bija gana lēna un neērta, bet kaut ko palasīt varēja. Tiesa, pēc pirmā saņemtā rēķina par interneta izmantošanu, es šo opciju vairs neizmantoju. Vēl vairāk, manī iesakņojās pārliecība, ka telefons un Internets ir divas nesavienojamas lietas. Tas bija 2008. gadā.
Laiks ritēja, cilvēki man apkārt sāka lietot tālruņus bez pogām, reklāmas skandēja: "Internets telefonā! Internets telefonā!" Tomēr es paliku pie sava - telefons domāts zvanīšanai. Internets ir datorā. Punkts.
Manu ticību sagrāva Planšete. Verķis, kurš ir tāds kā mazs dators, tāds kā milzīgs telefons, īsti nevar saprast kas. Desmit collu Samsung Galaxy Tab2 (GT-P5100)
2012. gada rudenī iestāstīju sev, ka man to vajag un iegādājos augstākminēto aparātu un palēnām sāku apjaust, ka esmu bijis apaudzis ar sūnām un ķērpjiem. Izrādās, pasaule šo gadu laikā ir spērusi vēl vienu milzīgu soli uz priekšu. Telefons vair nav tikai telefons. Zvani un īsziņas ir tikai neliela daļa no tā, ko var darīt ar aparātiņu, kurš rāmi dus tavā kabatā, vai cītīgi strādā turētājā pie auto vējstikla.
E-pasts, internets, kontakti, plānotājs, skaips, foto un video, sociālie tīkli, navigācija, videoreģistrators, spēles un darbs, dokumentu skaneris, mākoņserveri, televīzija, filmas, banka, izklaide, domubiedri, mesengeri, mūzika un vēl un vēl. Tas viss vienā mazā mobilā ierīcē. Shit! Kur es biju agrāk? Man vajag!
Nu ja vajag, tad jāpērk! Tikai jāsameklē atbilstošs kandidāts. Tāds, kuram ir vislabākā price/performance, jebšu cenas un par to iegūstamās izmērāmās laimes labākā attiecība.
Uz to brīdi tāds izrādījās LG OptimusL7 (P700)
Un tā, par neaudz virs simts latiem, ieguvu šo aparātiņu, kurš manas vēlmes pēc mobila komunikācijas rīka spēj apmierināt gandrīz vai labi. Kādēļ gandrīz? Da vienkārši. Tas nekas, ka zarnas tam teju resnākas, kā manam vecajam darba datoram. Bet manas vēlmes attiecībā uz ātrdarbību ir vēl resnākas.
Nu nespēj viņš darboties ātri un plūstoši, bez aizķeršanās un bremzēšanas. Pa knapu tās zarnas. Viens kodols un 1Gh takts frekvence, savienojumā ar 512mb RAM ir stipri pa knapu. Arī iebūvētā 4GB atmiņa piepildās samērā ātri. Laime, ka ir atmiņas karšu slots, kurā var ietūcīt arī 32GB lielu karti. Bet laime izrādās mānīga. Komunikācija ar atmiņas karti notiek vēl lēnāk, kā jebkura cita darbība.
Rezumējums sekojošs. Es droši vien vairs nevarētu iztikt ar vienkāršu telefonu un no kura var piezvanīt un nosūtīt īsziņu. Bet jau šobrīd mans skatiens klīst pa plauktiem, uzlūkojot jaudīgākus modeļus. Jo es vēlos zvanīt tik pat ātri, kā kādreiz un vairs nevēlos atteikties no tām iespējām, ko man devusi mobilā (r)evolūcija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru